Novērojumi sabiedriskajā transportā

Ievads
Padalīšos pādomās, kuras manī rosināja epizodiska pārvietošanās ar sabiedrisko transportu. Līdz ar to, ka pēdējos gados sabiedrisko transportu prakstiski neizmantoju un atmiņas jau bija pagaisušas, pēdējie iespaidi ir sevišķi spilgti. Nu labi, sāksim no viena gala.

Apkure
Mūsu sabiedriskais elektrotransports vienmēr izcēlies ar to, ka nekad netiek nodrošināta normāla apkure. Ja sen, sen atpakaļ bija par aukstu (īpaši, kad pirmajos neatkarības gados tika izrauti salona sildītāji), tad tagad mēdz būt nežēlīgs karstums. Pāris desmit minūšu brauciena tramvajā, un tu savā uzvalka kreklā darbā esi ieradies patīkami iesvīdis, ar raksturīgajiem sviedru pleķiem padusēs, pēc pāris stundām drēbes un āda ir apžuvusi, un sāk komplektā ar miesu viegli iesmakot (nevar tak visu ķermeni ietīt plēvē). Diemžēl braukšana plānā jaciņā, ar kuru uz ielas ir par aukstu, ar nelīdz, arī ar lieko svaru neesmu apveltīts, ja kāds to paspēja padomāt, tāpat pirms iziešanas no telpām neizdzeru litru karstas tējas un nepiestumju kunģi ar sātīgu maltīti. Mātēm bērnu pārvadāšana arī nav diez ko vienkārša - lai bērns nenossvīstu pilnīgi slapjš, kaut kādā veidā jāatrauj vaļā kombinzons, tajā pašā laikā piesargoties no caurvēja. Kādēļ a/s Rīgas Satiskme nespēj nodrošināt optimālu apkures temperatūru, kāda vella pēc jākurina uz pilnu klapi, ja ārā ir plusi? Ir taču tik daudz veidu, kā regulēt temperatūru, kaut vai nodalīt sildītājus grupās, ieslēdzot tikai dažas no tām, eksistē pavisam ne dārgi temperatūras devēji, galu galā vadītāja iespēja kaut vai manuāli regulēt šo temperatūru, paskatoties lsalonā uzstādītā termometra rādījumos savas darba vietas panelī vai kā tamlīdzīgi. Arī elektrība ietaupītos jo krietni un nebūtu jāpaceļ braukšanas maksa, vismaz noteikti ne tik lielā mērā.

Kustības grafiks
Ir brīnišķīgi, ka varam braukt ar sabiedrisko transportu jau no agra rīta, bet nemaz nav jauki, ka pēdējais sabiedriskais transports pieejams aptuveni līdz 23. Atceros, ka kādreiz pēdējie trolejbusi gāja vēl pēc pulksten vieniem naktī (ne “kalpiņi”). Ko man darīt, ja es, kā pilsonis ar daudzpusīgām interesēm, nolemju apmeklēt kādu kultūras pasākumu vai vienkārši ar draugiem pasēdēt krogā? Meklēt taksi vai iet ar kājām. Atkarībā no tā, vai izdodas atrast privāto “zaļo lampiņu” vai taksometru ar sevišķi jautram tarifam īpaši pielāgoto skaitītāju (kad beidzot to kāds sāks kontrolēt?) brauciena cena Rīgas robežās var svārstīties no kādiem diviem līdz divdesmit latiem. Jautājums - kādēļ nevarētu kādu tramvaju palaist arī pulksten vienos naktī? Vai tie, kuri brauc pustukšos tramvajos dienas vidū ir labāki par tiem,
kas vēlas braukt vēlu vakaros? Visi zin, ka pa pilsētu kursē tā saucamie “kalpiņi” vai dežūrtramvaji - kādēļ tie nevarētu paņemt arī parastos mirstīgos pie viena? Pie tam šo tramvaju saraksts tiek vairāk vai mazāk slēpts - kādreiz to varēja uzzināt vienīgi ar tālruņa zvanu uzmodinot TTP dispečeru, paretam šādas ziņas sniedz arī kāds uzziņu tālrunis, bet bieži vien kļūdaini. Ja runājam par dienu - ir patīkami, ka pēdējos gados “pīķa” stundās tiek palaistas vairāk transporta vienību, tomēr lielākajā daļā maršrutu transports vēl joprojām nav pietiekamā daudzumā. Es aicinātu tās amatpersonas, kas gvelž par mūsu izlaidību, lietojot personiskos auto transporta līdzekļus, aiziet līdz otrajai videnei, patusēt kopā ar parastajiem pilsoņiem un šķērsot vanšu tiltu (pilnīgākai priekštata gūšanai drīkst arī atpakaļ).

Komforts
Nevar noliegt, ka vagoni ir kļuvuši tīrāki gan no iekšpuses, gan ārpuses, kaut arī vasarā sliedes dažreiz tiek laistītas nepietiekoši bieži un tad vagonos ir varens putekļu mākonis. Visvairāk uzmanību piesaista pēdējos gados parādījušies auduma pārvalki, kas parasti gan neizskatās gluži tīri. Diez vai tādus ir jēga likt tikai tamdēļ, lai mēģinātu līdzināties attīstītāku valstu sabiedriskajam transportam. Tad arī nepieciešams pienācīgi rūpēties par šiem sēžamajiem - regulāri tos iztīrīt, lai neciestu drēbes. Ja to nevar nodrošināt, tad kamdēļ neatstāt samērā ērtos plastikāta benķus? Pēdējos gados ir parādījušies modernizēti, atjaunoti - es pat nezinu kā labāk nosaukt, trolejbusi un tramvaji. Īsti nevar saprast, kādu pozu lai ieņem, kad jāsēž tramvajā, kur priekšējais benķis burtiski spiežas ceļos un trolejbusā, kur benķi novietoti slīpi uz ceļu pusi. No sākuma domāju, ka tā kāda kļūme, bet nē, viņi visi ir taisīti pēc šādas šnites. Nez, kura gan bija tā gaišā galva,
kas to visu dzemdināja? Nesen braucot tramvajā ieraudzīju dīvainu uzlīmi, kas liecināja, ka pasažieriem vagonā esot 31 sēdvietas (es gan saskaitīju tikai 30 + 1 konduktora vieta) un 167 stāvvietas. Sāku iedomāties, kā gan pie 31 sēdošā varētu
vēl salīst 167 stāvošie. Kreisajā pusē saskaitīju 13 “vieninieku” benķus un labajā pusē 8 divniekus, priekšā vēl vienu vieninieku un jau pieminēto konduktora vietu. Ja katrs stāvošais pasažieris turētos pie viena sēdekļa roktura, tad tie būtu 22, vēl kādi 5 varētu stāvēt vagona aizmugurējā daļā un kādi 4 - priekšējā. Pie durvīm un uz pakāpieniem - vēl kādi 16 kopumā. Kopā tas būtu 35 stāvošie pasažieri. Par cik mūsu tauta ir varen izturīga un daudz pieredzējsi šajā jomā, pieņemsim, ka stāvošo skaitu varētu dubultot - bet tas būtu tikai 70 pasažieru. Mani varen interesē, kā gan
a/s “Rīgas Satiksme” vagonā varētu iebāst gandrīz vēl 100 pasažierus, piemēram, par satiksmi un sabiedrisko transportu atbildīgās amatpersonas? Vēlētos to redzēt un nudien, esmu gatavs piemaksāt nelielu, bet taisnīgu naudiņu par šo cirku. Protams, a/s “Rīgas satiskme” pārstāvju izpildījumā un labprāt vēlētos dzirdēt izskaidrojumu šīm varen interesantajām uzlīmēm. Runājot par komfortu, es šoreiz īpaši neicelšu kašķīgos konduktorus, nervozos un rupji lamājošos vadītājus
(pārsvarā sievietes!), vadītāju braukšanas manieri, it kā pasažieri būtu būvgružu krava un autobusa šoferus, kas savus pasažierus neizlaiž vajadzīgajās pieturās, iever durvīs vai vienkārši pabrauc garām pieturai.

Nobeigums
Par cik jau tā esmu diezgan izplūdis, aprakstot savas pārdomas, tad īpaši neiztirzāšu dažu labu spožās idejas nebraukt ar personisko transporta līdzekli, tā vietā lietojot sabiedrisko transportu, kaut vai no ekonomiskā aspekta, jo labi zinām,
ka no šā gada 1.februāra ir paceltas cenas un katrā automašīnā, pēc maniem novērojumiem, vidēji brauc divi cilvēki. Dažs labs noteikti piesarcis krata dūri un aizmakumā sēc: “Mēs jūs piespiedīsim mīlēt sabiedrisko transportu!”, pie reizes pieminot stāvvietu cenu celšanas, stāvēšanas, iebraukšanas un braukšanas ierobežojumu nepieciešamību, kā arī spožo domu par “park ‘n’ ride” sistēmu, kas vien ir veselas  tēmas vērta.