Bērni, to “audzināšana” un citi aspekti

Pēdējā laikā bērni, to problēmas un tiesību aizsardzība ir viena no aktuālākajām tēmām. Iemesli ir dažādi - valsts kontrole pār bērniem ir stipri mazāka kā padomju laikos, skolā uz mācībām var īpaši nesaspringt, uz specskolu par to neviens nesūtīs. Tā pati uzraudzība ģimenēs arī ir stipri mazāka - gan no valsts puses, gan līdzcilvēkiem (jo tā tagad skaitās normāli). Iepērt bērnus gan vairs nedrīkst - kur paliek bērnu tiesības! Un kur vasts vai bērnu pienākumi? Atdzīšos, ka es savam bērnam šad tad uzšauju pa dupsi un kā man liekas, tas palīdz - viss nostājas savās vietās un “robeža” visām iesaistītajām pusēm ir skaidri saprotama.
Ir vēl kāda lieta - audzināšana ģimenē. It kā normāla ģimene, pārtikusi (tas nozīmē, var nomaksāt kredītu, paēst un ieliet benzīnu, varbūt pat noalgot aukli, bet neko daudz vairāk), taču vecāki ar bērniem kopā ir maz. Un šajos brīžos palīgā nāk televizors (ar DVD) un kompjūters. Sākot no pāris gadu vecuma pie tāda var nomest sīci un aizmirst par problēmu. Vakari, brīvdienas, rīti - mazais neatteiksies pavadīt laiku pie interesantās rotaļlietas. Nav retums, kad bērnam nav mājās pat grāmatas, nemaz nerunājot par kādām prātu attīstošām spēlēm. Tētis ar mammu nelasa priekšā, kopīgi nerotaļājas, neapgūst ko jaunu, nerada kādas interesantas lietas. Labākajā gadījumā sīko iemet mašīnā un kaut kur aizbrauc. Žēl ir uz tādiem bērniem skatīties. Mazais cilvēciņš jau no agra vecuma spēj uztvert daudz ko jaunu un interesantu, apgūt un pielietot, taču ja vecāki šo iespēju liedz, tad bērns degradējas un pat dažu gadu vecumā ir jūtama liela atšķirība attīstībā un domāšanā. Labi, ja ir apzinīga aukle, kas ņemas ar bērnu un būtībā ir mammas vietā, labim, ja ir jaukas audzinātājas, kas iemāca bērnam daudz ko jaunu un interesantu, taču ne visiem bērniem tā veicas.
Padomāsim par mazo cilvēciņu, pārkāpsim pāri slinkumam un tas atnāks atpakaļ. Ne jau tikai gudrība ir tas, ko varam dot, bet pirmām kārtām jau emocionālā saite, lai bērns izaug ar veselīgu un nesakropļotu uztveri.
Atsevišķs stāsts ir par Īriju, vecākiem kam ir vienalga un kam mazāk vienalga, bērniem, kas smagi cieš un dzīvo pie vecvecākiem, kuri labākajā gadījumā cenšas rūpēties par mazajiem, taču bieži vien tā nav. Tāpat var runāt cik pareizi vai nepareizi bija skolās ieviest anarhiju (pāc manām domām, savādāk šo sistēmu nevar nosaukt) un cik lielā mērā valsts atbalsta bērnu ārpusskolas izglītību - pulciņi, sports un citi pasākumi. Kam arī ir sekas - daudz klaiņojošu bērnu, vecāku, kas netiek galā ar savu bērnu audzināšanu un degradējas vēl vairāk. Varbūt viņiem arī ir nepieciešama izglītošana un neliels, pavisam maziņš atbalsts.