Pētera Spaiņa blogs

20. gadsimts pret 21.

spainis — Wed, 02 Apr 2008 05:47:39 +0000

Par satiksmes drošību un kultūru uz ceļa

spainis — Tue, 25 Mar 2008 08:21:22 +0000

Vakar, braucot pa Pleskavas šoseju, pārliecinājos – joprojām eksistē braucēji, kas neaptver, ka braukšanas kultūrai un drošībai ir vistiešākais sakars. Nedaudz bija jāsteidzas un nācās vilkt uz kādiem ~160. Secinājumi – lielākā daļa seko notikumiem uz ceļa, laikus pamana ātrāk braucošo un nolien malā. Neliela daļa malā nevācas arī pēc midžināšanas, bet sasparojas un mēģina pierādīt, ka viņa otrajam golfam arī ir spējas ietopīt, lai apsteigtu pa labo joslu braucošo, kaut gan pirms tam brauca vienādā ātrumā, vai pat lēnāk, bet ne lai mierīgi, bez stresa, iebrauktu pietiekami lielā spraugā un palaistu ātrāk braucošos. Pavisam neliela daļa malā nevācas vispār – vai nu uz ceļa ir kā zirgi ar klapēm un, atskaitot priekšējo stiklu (bez atpakaļskata spoguļa, protams), neredz neko, vai nav lasījuši noteikumus, vai cenšas tēlot skolotājus, velkoties pa kreiso joslu uz 90..100. Dēļ tādiem nākas pārkāpt noteikumus un apsteigt pa labo joslu. Kā likums, pēdējie ir ar 15..20 gadus vecām miskastēm un, kā pēdējiem, tā iepriekšpēdējiem pie stūres pusē gadījumu izdevās sazīmēt sieviešu dzimuma pārstāves. Ir mums vēl krietni jāpamācās, lai varētu teikt, ka esam sasnieguši vismaz Polijas līmeni, par dziļāku Eiropu nemaz nerunājot.

Kūtruma sekas?

spainis — Wed, 19 Mar 2008 19:10:50 +0000

Pirtī uz lāviņas šodien dzirdēju, ka BlackHalt rakstā minētajam gadījumam ir neliela vēsture – puikas “pakalpojumu sniedzēja” adminam nedēļu pirms minētā gadījuma ir nosūtījuši detalizētu informāciju par caurumiem un instrukciju, kā tos novērst. Diemžēl vai nu otrie puikas nav reaģējuši, vai reaģējuši pārāk kūtri, kā rezultātā minētais gadījums arī iestājies.

Bērni, to “audzināšana” un citi aspekti

spainis — Tue, 18 Mar 2008 21:53:18 +0000

Pēdējā laikā bērni, to problēmas un tiesību aizsardzība ir viena no aktuālākajām tēmām. Iemesli ir dažādi – valsts kontrole pār bērniem ir stipri mazāka kā padomju laikos, skolā uz mācībām var īpaši nesaspringt, uz specskolu par to neviens nesūtīs. Tā pati uzraudzība ģimenēs arī ir stipri mazāka – gan no valsts puses, gan līdzcilvēkiem (jo tā tagad skaitās normāli). Iepērt bērnus gan vairs nedrīkst – kur paliek bērnu tiesības! Un kur vasts vai bērnu pienākumi? Atdzīšos, ka es savam bērnam šad tad uzšauju pa dupsi un kā man liekas, tas palīdz – viss nostājas savās vietās un “robeža” visām iesaistītajām pusēm ir skaidri saprotama.
Ir vēl kāda lieta – audzināšana ģimenē. It kā normāla ģimene, pārtikusi (tas nozīmē, var nomaksāt kredītu, paēst un ieliet benzīnu, varbūt pat noalgot aukli, bet neko daudz vairāk), taču vecāki ar bērniem kopā ir maz. Un šajos brīžos palīgā nāk televizors (ar DVD) un kompjūters. Sākot no pāris gadu vecuma pie tāda var nomest sīci un aizmirst par problēmu. Vakari, brīvdienas, rīti – mazais neatteiksies pavadīt laiku pie interesantās rotaļlietas. Nav retums, kad bērnam nav mājās pat grāmatas, nemaz nerunājot par kādām prātu attīstošām spēlēm. Tētis ar mammu nelasa priekšā, kopīgi nerotaļājas, neapgūst ko jaunu, nerada kādas interesantas lietas. Labākajā gadījumā sīko iemet mašīnā un kaut kur aizbrauc. Žēl ir uz tādiem bērniem skatīties. Mazais cilvēciņš jau no agra vecuma spēj uztvert daudz ko jaunu un interesantu, apgūt un pielietot, taču ja vecāki šo iespēju liedz, tad bērns degradējas un pat dažu gadu vecumā ir jūtama liela atšķirība attīstībā un domāšanā. Labi, ja ir apzinīga aukle, kas ņemas ar bērnu un būtībā ir mammas vietā, labim, ja ir jaukas audzinātājas, kas iemāca bērnam daudz ko jaunu un interesantu, taču ne visiem bērniem tā veicas.
Padomāsim par mazo cilvēciņu, pārkāpsim pāri slinkumam un tas atnāks atpakaļ. Ne jau tikai gudrība ir tas, ko varam dot, bet pirmām kārtām jau emocionālā saite, lai bērns izaug ar veselīgu un nesakropļotu uztveri.
Atsevišķs stāsts ir par Īriju, vecākiem kam ir vienalga un kam mazāk vienalga, bērniem, kas smagi cieš un dzīvo pie vecvecākiem, kuri labākajā gadījumā cenšas rūpēties par mazajiem, taču bieži vien tā nav. Tāpat var runāt cik pareizi vai nepareizi bija skolās ieviest anarhiju (pāc manām domām, savādāk šo sistēmu nevar nosaukt) un cik lielā mērā valsts atbalsta bērnu ārpusskolas izglītību – pulciņi, sports un citi pasākumi. Kam arī ir sekas – daudz klaiņojošu bērnu, vecāku, kas netiek galā ar savu bērnu audzināšanu un degradējas vēl vairāk. Varbūt viņiem arī ir nepieciešama izglītošana un neliels, pavisam maziņš atbalsts.

Nepamanīja

spainis — Mon, 17 Mar 2008 10:50:21 +0000

Dažas bildītes no avārijas uz Brīvības ielas 10.03.2008. Smagais laikam griezis no trotuāra uz brauktuves, neskatoties uz to, ka tur brauca trolejbuss.

Personālvadība

spainis — Sun, 16 Mar 2008 13:06:03 +0000

Vēl pavisam nesen vadošajos Latvijas ziņu portālos parādījās raksti par dažādiem personālvadības aspektiem – motivāciju, novērtēšanu, darbinieka efektivitāti, kas parasti reducējās uz darba devēja interešu pārstāvēšanu – tā sacīt jāsaka, darbinieka audzināšanu netiešā veidā. Pats esmu strādājis pietiekami daudzās darba vietās, lai varētu salīdzināt personālvadību dažādos uzņēmumos un vairāk vai mazāk problēmas ir vienas un tās pašas. Pirmkārt – atalgojums. Neliekuļosim sev un atzīsim, kas tas tomēr ir galvenais iemesls, kādēļ mēs strādājam tieši šajā darba vietā. Darba devēja interese ir maksāt pēc iespējas mazāk un izsūkt no darbinieka pēc iespējas vairāk, kā arī noturēt darbinieku, ja tas ir vērtīgs un tā zaudējums uzņēmumam var maksāt dārgi. Par pēdējo gan gribas piebilst, ka darba devējs pats vien ir vainīgs, ka pieļāvis šādu darba ņēmēja “monopolu” un daudzas kompānijas maksā pat miljonus, lai novērstu šo risku. Spilgts piemērs – 90tajos gados veidotās informācijas sistēmas, kur izstrādātājs, uzturētājs un kas vispār kaut ko zin par šo sistēmu ir viens un tas pats cilvēks.
Atgriežoties pie atalgojuma – ne reti darba devējs mūs māca saskatīt darba vietā labos apstākļus kolektīvu un izaugsmes iespējas, pēdējais gan parasti arī paliek tikai vārdos, jo kā novērots, gan amatu gan algu vieglāk ir pacelt, nomainot darba vietu. Protams, viss iepriekšminētais nav mazsvarīgi, taču ēst arī kaut ko vajag. Vadītāji to ļoti labi saprot, tomēr spītīgi pieturās pie rietumu darba devēju teorijas – ka alga nedrīkst būt galvenais motivators, tāds darbinieks ir nestabils un uzņēmumam bīstams, jo, tiko beidzis apmācību un varbūt pat ieguvis svarīgu biznesa informāciju, pie pirmās izdevības aizies pie konkurenta. Tā tas, nenoliedzami, ir, taču darba devējs cenšas norobežoties no darbinieka ikdienas problēmām. Taisnību sakot, jāatzīst, ka darba intervijās, atbildot uz jautājumu par darba maiņas iemesliem ar vārdu “alga”, vadītāji piekrītoši māj ar galvu, kamēr personāldaļa emocijas neizrāda, jo tas ir “nepareizi”.
Vakar pa LTV2 noskatījos intervijas atkārtojumu krievu valodā ar Zatlera kungu – bijušo iestādes vadītāju. Viņam tika uzdots jautājums – kā Jūs domājat, vai ir iespējams izdzīvot pa 80 latiem mēnesī? Atbilde bija – izdzīvot var vispār bez neviena lata. Fantastiski! Laikam jau tādā valstī dzīvojam un ja prezidenta kungs domā šādi, tad laikam lieki būtu gaidīt sapratni no darba devēja, kam arī ir savas intereses – piemēram, ātrāk pabeigt mājas būvniecību. Bez šaubām, vienēr būs cilvēki, kam nav iekšējas motivācijas strādāt labi, mācīties, uzkrāt pieredzi, līdz ar to palielinot savas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm, ne obligāti viena konkrēta uzņēmuma, bet pats savām. Protams, ka darba devējs nav ieinteresēts, lai darbinieks stāsta citiem par savu algas apjomu – viens, lai darbinieki nebēg prom, kur ir labāk, otrs, lai konkurenti nepaceļ algas un tādējādi nepārvilina darbiniekus. Protams, ka vairums darbinieku nevēlas strādāt sliktos apstākļos, kur ir daudz jāstrādā, sliktos apstākļos, un tamlīdzīgi. Darba devējs tajā pašā laikā propogandē, ka Latvijā ir zema darba efektivitāte. Un kā lai nebūtu, ja dzīve ir reizes 4tras dārgāka par ne pārāk tālu esošajiem kaimiņiem, kā rezultātā, ja ir vēlēšanās nomaksāt dzīvokļa kredītu un aidzināt kādu bērnu, ne reti darba ņēmējs ir spiests strādāt vairākos darbos. Ja kādu laiku atpakaļ likās, ka tā ir 90to gadu pagātne, tad tagad dzirdu, ka arvien vairāk cilvēku pieķer klāt citus darbus, nereti tie ir pat 3 un vairāk.
Par motivaciju tā kā puslīdz viss būtu skaidrs, pāriesim pie vērtēšanas, kas šur un tur ir veidota uz teorētisko zināšanu bāzes, bet pavisam aizmirstot par praktisko pusi. Pēdējā laikā tiek izmantotas anketas, ko aizpilda pats darba devējs par sevi, viņa kolēģi un vadītāji. Jautājumi ir ļoti pareizi, apakšā ir lauciņš priekš piezīmēm, ko gan parasti neviens neaizpilda, jo vadītājam un personaldaļai tāpat ir savs viedoklis – ka nesanāk atrauties. Tas pats par kolēģu un priekšnieka vērtēšanu – sekas var būt diezgan skumjas. Jautājums – vai šāda vērtēšanas metode ir objektīva? Es uzskatu, ka nē. Man gan nav nācies dzirdēt, bet vai nevarētu eksistēt vērtēšana pēc rezultatīvajiem rādītājiem – konkrēti padarītā darba, nevis vispārīgiem uzņēmuma rādītājiem, kas, protams, arī ir viens no kritērijiem (visāda veida vērtēšanas mēdz notikt pirms gada rezultātu paziņošanas un sekojošo prēmiju sadali)? Tas arī veicinātu atbildību saistītajām struktūrvinībām, ja atbildība par vienu uzdevumu tiktu sadalīta – tā lai, viens ir atkarīgs no otra, jo nav noslēpums, ka struktūrvienību sadarbība daudzos uzņēmumos (sevišķi lielos) ir nopietna problēma, kas viennozīmīgi grauj darba rezultativitāti.
Rezumējot gribētos teikt, ka nevajag darbinieku diezgan nekaunīgā veidā audzināt un turēt par muļķi. Vienas lielas kompānijas (neesmu tur strādājis) personālvadītāja regulāri publicējās portālos, taču tās darbinieki, neraugoties uz ikgadējo prēmiju 3 algu apmērā, tāpat aizgāja pie citiem darba devējiem, kas maksā divas reizes vairāk par to pašu darba apjomu. Sakarā ar inflāciju pēdējā gada laikā gan neesmu šādi tendētus rakstus manījis, taču kā zināms, viss iet pa spirāli un gan jau gudrie skolotāji drīz vien izpaudīsies atkal. Darba devējiem varētu ieteikt nedaudz nolaisties no mākoņa un mēģināt saprast reālos iemeslus, kādēļ konkrētais darbinieks pie Jums strādā un cik ilgi viņš to taisās darīt, kādi ir darba apstākļi, viņa mērķi dzīvē (tos man ir jautājuši tikai tad, kad es atnāku uz jauno darba vietu un dažreiz arī, kad eju prom), kā arī iedrošināt struktūrvienību vadītājus runāt par šīm lietām ar viņiem, un attiecīgi arī darba ņēmējiem, jo protams, ne tikai alga ir galvenais motivators.

Novērojumi sabiedriskajā transportā

spainis — Sat, 15 Mar 2008 22:43:16 +0000

Ievads
Padalīšos pādomās, kuras manī rosināja epizodiska pārvietošanās ar sabiedrisko transportu. Līdz ar to, ka pēdējos gados sabiedrisko transportu prakstiski neizmantoju un atmiņas jau bija pagaisušas, pēdējie iespaidi ir sevišķi spilgti. Nu labi, sāksim no viena gala.

Apkure
Mūsu sabiedriskais elektrotransports vienmēr izcēlies ar to, ka nekad netiek nodrošināta normāla apkure. Ja sen, sen atpakaļ bija par aukstu (īpaši, kad pirmajos neatkarības gados tika izrauti salona sildītāji), tad tagad mēdz būt nežēlīgs karstums. Pāris desmit minūšu brauciena tramvajā, un tu savā uzvalka kreklā darbā esi ieradies patīkami iesvīdis, ar raksturīgajiem sviedru pleķiem padusēs, pēc pāris stundām drēbes un āda ir apžuvusi, un sāk komplektā ar miesu viegli iesmakot (nevar tak visu ķermeni ietīt plēvē). Diemžēl braukšana plānā jaciņā, ar kuru uz ielas ir par aukstu, ar nelīdz, arī ar lieko svaru neesmu apveltīts, ja kāds to paspēja padomāt, tāpat pirms iziešanas no telpām neizdzeru litru karstas tējas un nepiestumju kunģi ar sātīgu maltīti. Mātēm bērnu pārvadāšana arī nav diez ko vienkārša – lai bērns nenossvīstu pilnīgi slapjš, kaut kādā veidā jāatrauj vaļā kombinzons, tajā pašā laikā piesargoties no caurvēja. Kādēļ a/s Rīgas Satiskme nespēj nodrošināt optimālu apkures temperatūru, kāda vella pēc jākurina uz pilnu klapi, ja ārā ir plusi? Ir taču tik daudz veidu, kā regulēt temperatūru, kaut vai nodalīt sildītājus grupās, ieslēdzot tikai dažas no tām, eksistē pavisam ne dārgi temperatūras devēji, galu galā vadītāja iespēja kaut vai manuāli regulēt šo temperatūru, paskatoties lsalonā uzstādītā termometra rādījumos savas darba vietas panelī vai kā tamlīdzīgi. Arī elektrība ietaupītos jo krietni un nebūtu jāpaceļ braukšanas maksa, vismaz noteikti ne tik lielā mērā.

Kustības grafiks
Ir brīnišķīgi, ka varam braukt ar sabiedrisko transportu jau no agra rīta, bet nemaz nav jauki, ka pēdējais sabiedriskais transports pieejams aptuveni līdz 23. Atceros, ka kādreiz pēdējie trolejbusi gāja vēl pēc pulksten vieniem naktī (ne “kalpiņi”). Ko man darīt, ja es, kā pilsonis ar daudzpusīgām interesēm, nolemju apmeklēt kādu kultūras pasākumu vai vienkārši ar draugiem pasēdēt krogā? Meklēt taksi vai iet ar kājām. Atkarībā no tā, vai izdodas atrast privāto “zaļo lampiņu” vai taksometru ar sevišķi jautram tarifam īpaši pielāgoto skaitītāju (kad beidzot to kāds sāks kontrolēt?) brauciena cena Rīgas robežās var svārstīties no kādiem diviem līdz divdesmit latiem. Jautājums – kādēļ nevarētu kādu tramvaju palaist arī pulksten vienos naktī? Vai tie, kuri brauc pustukšos tramvajos dienas vidū ir labāki par tiem,
kas vēlas braukt vēlu vakaros? Visi zin, ka pa pilsētu kursē tā saucamie “kalpiņi” vai dežūrtramvaji – kādēļ tie nevarētu paņemt arī parastos mirstīgos pie viena? Pie tam šo tramvaju saraksts tiek vairāk vai mazāk slēpts – kādreiz to varēja uzzināt vienīgi ar tālruņa zvanu uzmodinot TTP dispečeru, paretam šādas ziņas sniedz arī kāds uzziņu tālrunis, bet bieži vien kļūdaini. Ja runājam par dienu – ir patīkami, ka pēdējos gados “pīķa” stundās tiek palaistas vairāk transporta vienību, tomēr lielākajā daļā maršrutu transports vēl joprojām nav pietiekamā daudzumā. Es aicinātu tās amatpersonas, kas gvelž par mūsu izlaidību, lietojot personiskos auto transporta līdzekļus, aiziet līdz otrajai videnei, patusēt kopā ar parastajiem pilsoņiem un šķērsot vanšu tiltu (pilnīgākai priekštata gūšanai drīkst arī atpakaļ).

Komforts
Nevar noliegt, ka vagoni ir kļuvuši tīrāki gan no iekšpuses, gan ārpuses, kaut arī vasarā sliedes dažreiz tiek laistītas nepietiekoši bieži un tad vagonos ir varens putekļu mākonis. Visvairāk uzmanību piesaista pēdējos gados parādījušies auduma pārvalki, kas parasti gan neizskatās gluži tīri. Diez vai tādus ir jēga likt tikai tamdēļ, lai mēģinātu līdzināties attīstītāku valstu sabiedriskajam transportam. Tad arī nepieciešams pienācīgi rūpēties par šiem sēžamajiem – regulāri tos iztīrīt, lai neciestu drēbes. Ja to nevar nodrošināt, tad kamdēļ neatstāt samērā ērtos plastikāta benķus? Pēdējos gados ir parādījušies modernizēti, atjaunoti – es pat nezinu kā labāk nosaukt, trolejbusi un tramvaji. Īsti nevar saprast, kādu pozu lai ieņem, kad jāsēž tramvajā, kur priekšējais benķis burtiski spiežas ceļos un trolejbusā, kur benķi novietoti slīpi uz ceļu pusi. No sākuma domāju, ka tā kāda kļūme, bet nē, viņi visi ir taisīti pēc šādas šnites. Nez, kura gan bija tā gaišā galva,
kas to visu dzemdināja? Nesen braucot tramvajā ieraudzīju dīvainu uzlīmi, kas liecināja, ka pasažieriem vagonā esot 31 sēdvietas (es gan saskaitīju tikai 30 + 1 konduktora vieta) un 167 stāvvietas. Sāku iedomāties, kā gan pie 31 sēdošā varētu
vēl salīst 167 stāvošie. Kreisajā pusē saskaitīju 13 “vieninieku” benķus un labajā pusē 8 divniekus, priekšā vēl vienu vieninieku un jau pieminēto konduktora vietu. Ja katrs stāvošais pasažieris turētos pie viena sēdekļa roktura, tad tie būtu 22, vēl kādi 5 varētu stāvēt vagona aizmugurējā daļā un kādi 4 – priekšējā. Pie durvīm un uz pakāpieniem – vēl kādi 16 kopumā. Kopā tas būtu 35 stāvošie pasažieri. Par cik mūsu tauta ir varen izturīga un daudz pieredzējsi šajā jomā, pieņemsim, ka stāvošo skaitu varētu dubultot – bet tas būtu tikai 70 pasažieru. Mani varen interesē, kā gan
a/s “Rīgas Satiksme” vagonā varētu iebāst gandrīz vēl 100 pasažierus, piemēram, par satiksmi un sabiedrisko transportu atbildīgās amatpersonas? Vēlētos to redzēt un nudien, esmu gatavs piemaksāt nelielu, bet taisnīgu naudiņu par šo cirku. Protams, a/s “Rīgas satiskme” pārstāvju izpildījumā un labprāt vēlētos dzirdēt izskaidrojumu šīm varen interesantajām uzlīmēm. Runājot par komfortu, es šoreiz īpaši neicelšu kašķīgos konduktorus, nervozos un rupji lamājošos vadītājus
(pārsvarā sievietes!), vadītāju braukšanas manieri, it kā pasažieri būtu būvgružu krava un autobusa šoferus, kas savus pasažierus neizlaiž vajadzīgajās pieturās, iever durvīs vai vienkārši pabrauc garām pieturai.

Nobeigums
Par cik jau tā esmu diezgan izplūdis, aprakstot savas pārdomas, tad īpaši neiztirzāšu dažu labu spožās idejas nebraukt ar personisko transporta līdzekli, tā vietā lietojot sabiedrisko transportu, kaut vai no ekonomiskā aspekta, jo labi zinām,
ka no šā gada 1.februāra ir paceltas cenas un katrā automašīnā, pēc maniem novērojumiem, vidēji brauc divi cilvēki. Dažs labs noteikti piesarcis krata dūri un aizmakumā sēc: “Mēs jūs piespiedīsim mīlēt sabiedrisko transportu!”, pie reizes pieminot stāvvietu cenu celšanas, stāvēšanas, iebraukšanas un braukšanas ierobežojumu nepieciešamību, kā arī spožo domu par “park ‘n’ ride” sistēmu, kas vien ir veselas tēmas vērta.

Sāksim?

spainis — Sat, 15 Mar 2008 22:18:13 +0000

Tā nu ir sanācis, ka nolēmu es arī šad tad kaut ko uzrakstīt, Jums, dārgie lasītāji. Es gan, protams, nezinu, vai kaut ko rakstīšu un vai kāds mani lasīs, taču pamēģināsim. Vēl gan īsti neesmu izkodis visas wordpress fīčas – uz vecumu esmu palicis samērā slinks, bet gan jau – ar laiku.

Par mani: Esmu 32 gadus vecs, pabeidzis RTU un strādāju IKT nozarē.

Intereses: IKT, tūrisms, daba, mūzika, auto, draugi.